Pēdējās nedēļās atkal uzvirmojušas kaislības ap alkohola akcīzi. Alus ražotāji skaļi sūdzas par “netaisnību”, brīdina par nozares bojāeju un pat mēģina pārliecināt sabiedrību, ka, ja alum tiks celta akcīze, cilvēki masveidā pāries uz stipro dzērienu lietošanu. Tomēr, kad ielūkojamies datos, paveras pavisam cita aina. Latvijas Alkohola nozares asociācija (LANA) uzskata, ka alus nozare ne tuvu nav “apdalīta” – drīzāk tā gadiem dzīvo privilēģijās un tagad cenšas tās noturēt ar skaļiem, demagoģiskiem un nepamatotiem saukļiem.

Stipro dzērienu pieaugums – legalizācija, nevis problēma

Alus industrija bieži norāda: “stipro dzērienu patēriņš aug.” Formāli – jā, pēc legāli pārdoto apjomu datiem. Taču galvenais iemesls nav reāls alkoholisko dzērienu patēriņa pieaugums, bet gan ēnu ekonomikas sarukums, pie kā gadiem ir strādājusi nozare. Ja 2011. gadā nelegālais stipro alkoholisko dzērienu tirgus bija 38%, tad šobrīd tas samazinājies līdz aptuveni 8-12%. Cilvēki alkoholu pērk legāli, nevis “no točkām”.

Tieši stabila nodokļu politika un uzraudzība ļāvusi valstij izskaust bīstamus surogātproduktus – denaturētu spirtu un odekolonus, kas agrāk maksāja dzīvības. Diemžēl pēdējā gada laikā šī problēma atkal sāk parādīties – īpaši sociāli mazāk aizsargātajās grupās. Pieaugot inflācijai un dzērienu cenām, daļa cilvēku atkal sāk meklēt “lētākus risinājumus”. Vai alus nozare, cīnoties par pāris centu samazinājumu savā akcīzē, vēlas šo veicināt?

Mazāk frāžu, vairāk matemātikas

Alus nozare uzsver, ka tai plānots lielāks akcīzes pieaugums procentos nekā stiprajam alkoholam. Formāli tā ir taisnība – procentos tas izskatās lielāks. Bet, kad paskatāmies reālos skaitļos, kļūst redzams, ka šis arguments ir vairāk retorikas triks, nevis ekonomiska realitāte. Tekstā tālāk ievietotajā datu apkopojumā redzams, ka no vienāda tīrā alkohola daudzuma alū valsts iekasē divreiz mazāk nodokļu nekā no stiprajiem dzērieniem. Piemēram,0,5 litri alus pudelei akcīze ar pievienotās vērtības nodokli 2025. gadā ir 0, 30 eiro, alkoholiskajam kokteilim – 0,59 eiro, ļoti līdzīgā proporcijā akcīzes nodoklis būs arī 2028. gadā – 0,5 litri alus pudelei 0, 37 eiro, bet stiprajam alkohola 0,5 l pudelei – 0,7 eiro. Arī atšķirība akcīzes nodoklī 2028. gadā saglabās to pašu atšķirību un tā pat palielināsies par labu alum.

Latvijā alus akcīze šobrīd ir zemāka nekā Igaunijā un Lietuvā, taču tas nav palīdzējis nozarei kļūt konkurētspējīgākai. Gluži pretēji – alus imports Latvijā no kaimiņvalstīm turpina augt, un lielākā daļa importa nāk tieši no valstīm, kur akcīze ir augstāka. Tātad problēma nav akcīzes nodoklī, bet produktivitātē, izmaksās un tirgus struktūrā.

Ja jau matemātika, tad paskatīsim vēl vienu datu tabulu! Kā redzam, 2024. gadā patēriņam nodotais absolūtā alkohola apjoms alus segmentā ir 6,32 miljoni litru, par ko akcīzes nodoklī ir samaksāti 53,67  miljoni eiro, kamēr stipro dzērienu segmentā patēriņam nodotais absolūtā alkohola daudzums ir 8,99 miljoni litru, bet akcīzes nodoklī par šo apjomu samaksāti 166, 57 miljoni eiro. Tātad stipro dzērienu segmentā par 30% litru vairāk tīrā alkohola ir nodots patēriņam, bet nodokļos par šo ir samaksāts trīs reizes vairāk jeb par 300% (!) lielāks nodoklis. Šāds selektīvs nodokļu atvieglojumu režīms rada ne tikai konkurences izkropļojumus, bet arī nepamatotas priekšrocības vienas nozares vienam segmentam.. No ekonomikas skatpunkta tas nozīmē, ka valsts faktiski subsidē alus nozari, vienlaikus atsakoties no daļas nodokļu ieņēmumu.

Avots: VID dati.

Gala patērētājam Latvijā vidējā alus pudele 0,5l 5% maksā no 1 līdz 2 eiro. Akcīze šajā cenā veido 25%-12%, taču mazās alus darītavas saņem vēl 50% nodokļa atvieglojumu, tātad mazajām alus darītavām nodokļa slogs ir 12%-6%. Nākamgad akcīzes nodoklis un PVN slogs šādai pudelei pieaugtu par apmēram 3 centiem. Tāpēc, runājot par “drakonisku nodokļa pieaugumu”, būtu godīgi nolikt malā emocijas un paņemt kalkulatoru.

“Mazajiem” – dāsnas un selektīvas atlaides

Alus nozarei jau šobrīd ir viena no visaugstākajām nodokļu atlaidēm Latvijā. Tā sauktais, “mazo alus darītavu režīms” ļauj ražotājiem, kas saražo līdz 5 miljoniem litru gadā, maksāt par 50% mazāku akcīzi par pirmo miljonu litru.

Ja 0,5 litri alus ar 5% alkohola saturu maksā 2 eiro, akcīzes nodoklis šim produktam veido vien 6% no cenas. Kāds “nepanesams slogs” var būt tur, kur valsts jau tā atlaidusi pusi no nodokļa maksājuma? Un  šī atlaide nav niecīga nišas iniciatīva – praktiski visa Latvijas alus nozare kvalificējas “mazās alus darītavas” statusam, kas joprojām skaļi žēlojas par nodokļu slogu. Izņēmumi ir tikai daži lielie spēlētāji – Cēsu alus, Tērvetes alus un Cido grupas ražotne, kas maksā akcīzes nodokli pilnā apmērā

Savukārt stipro dzērienu ražotāji var pretendēt uz nodokļu atvieglojumu tikai tad, ja gadā saražo ne vairāk kā 1000 litru absolūtā alkohola, kas būtu aptuveni 2 500 litru gadā 1l 40% stiprais dzērienu – tas ir apmēram tik, cik mazs kokteiļu bārs varētu pārdot pāris nedēļās. Salīdziniet paši: 5 miljoni litru pret 2 500 litriem. Tā nav “atšķirība” – tās ir divas dažādas pasaules.

Alkohols ir alkohols – fakti, nevis mīti

No sabiedrības veselības viedokļa etanols ir etanols – neatkarīgi no tā, vai tas ir alus, vīns vai degvīna glāze, ietekme uz cilvēka organismu ir identiska.  Tāpēc arguments, ka zemāka akcīze alum ir “sabiedrības veselības interesēs”, ir vismaz divkosīgs.

Turklāt mūsdienās stiprie dzērieni pārsvarā tiek lietoti kokteiļos un dzērienos ar zemu alkohola saturu – līdzvērtīgi alum vai sidram. Divi dzērieni ar vienādu absolūtā alkohola daudzumu vienībā tiek aplikti ar atšķirīgiem nodokļiem tikai tāpēc, ka viens satur iesalu, bet otrs – spirta pilienu. Tā ir sistēma, kas soda inovācijas un jaunu dzērienu veidus, turpinot uzturēt 20. gadsimta priekšstatu: “stiprais – slikts, alus – labs.”

Patēriņa kultūru nosaka nevis nodoklis, bet ieradumi un tradīcijas. Slovēnijā akcīze alum un stiprajiem dzērieniem ir gandrīz identiska, bet cilvēki joprojām dzer stipri vairāk alu. Baltijā alus akcīze ir atšķirīga, tomēr patēriņš ir ļoti līdzīgs. Turklāt vēsturiski alus patēriņu Latvijā veicināja tieši “alus kultūras” glorifikācija, nevis zemāka akcīze.

Secinājums – alus nozare nav upuris, tā ir priviliģētā nozare

Aplūkojot skaitļus un faktus, kļūst skaidrs: alus nozare nevis cieš, bet dzīvo privilēģijās. Tā maksā uz pusi mazāku nodokli, saņem atlaides, izmanto “mazo ražotāju” statusu un vēl pieprasa papildu atvieglojumus. Tikmēr stipro dzērienu nozare par to pašu alkohola daudzumu maksā divkāršu akcīzi. Mūsuprāt, vienādam alkohola daudzumam jābūt ar vienādu nodokli – neatkarīgi no tā, vai tas atrodas alus, sidra vai degvīna pudelē. Tas būtu gan atbilstoši godīgas komercprakses principiem, gan veselības veicināšanas rīcībpolitikas ziņā konsekventi.

Un varbūt tiešām pienācis laiks mazāk kliegt par “netaisnību” un vairāk skatīties spogulī. Kurš te patiesībā ir apdalīts – tie, kas “maksā pilnu cenu”, vai tie, kas gadiem “dzīvo ar puscenas nodokli”, bet joprojām ir upura pozā? Brīdī, kad privileģētā nozare sāk sūdzēties par netaisnību, sabiedrībai vajadzētu pajautāt: kurš īsti šeit ir nodokļu karalis, un kurš – pasaku autors.